Šodien pirmo reizi mūžā piedalījos tādā pasākumā. Bija diezgan interesanti. Bet baisi. Pēc abu meiteņu vecāku lūguma devāmies uz BKUS tikties ar ārstiem kā pieaicināti konsultanti, lai saprastu, kas un kā meitenēm tiek ārstēts. No vecāku puses viss bija izdarīts - BKUS administrācijai un kardioloģijas nodaļai adresēts iesniegums iesniegts, ar lūgumu rast iespēju nodrošināt tikšanos ar vismaz vienu ārstējošo ārstu konkrētā datumā un laikā. Bijām trīs ārsti - Dr. Līcītis, Dr Žeigurs un es. Mums kompānijā bija zvērināts tiesu izpildītājs, kas fiksē notikumus. Sākām ar BKUS administrāciju. Aizgājām tur, izrādās, ka pēdējā brīdī viņi ir sūtījuši bērnu mammai vēstuli, kurā norāda, ka jāvienojas ar ārstējošo ārstu. Labi, ejam uz nodaļu. Sen nebiju bijis bērnu slimnīcā. Bija patīkami tur būt. Atcerējos studiju laikus. Daudz kas tur ir izmainījies. Tīri ārēji un arī attieksmes ziņā. Ārējās pārmaiņas ir patīkamas. Iekšējās… ne visai.
Jāpiebilst, ka gājām bez naida, tikai koleģiāli aprunāties un, iespējams, sniegt palīdzīgu roku. Jo ir sajūta, ka ārstēšanas process, ja to tā var nosaukt, jo nekādas zāles netiek dotas, stagnē. Meitenēm labāk nepaliek un analīzes te labākas, te atkal sliktākas.
Nodaļā sagaidīja mūs diezgan laipni, vienīgi dakteris izskatījās tāds nervozs (ļoti saprotu viņu). Māsiņas arī satrauktas, bet laipni ieaicināja mūs iekšā pārrunu telpā, piedāvāja apsēsties un solījās pacienāt ar kafiju. Un tad sākās... Ieradās BKUS administrācijas pārstāve kopā ar juristi (jaunu meiteni). Bija jānoklausās tāda dīvaina performance no šo divu, visnotaļ jauko dāmu puses. Varēju saprast, ka dusmīgas par šo situāciju un nevēlas neko ne dot, ne rādīt, ne arī runāt ar mums. Uz manis teikto, ka neesam nākuši karot un tikai un vienīgi rūpējamies par meiteņu veselību, vēlamies palīdzēt pēc vecāku uzaicinājuma, nebija nekādas pozitīvas reakcijas. Kā vēlāk izrādījās, pilnam komplektam koridorā bija izsaukts arī apsardzes darbinieks (visādam gadījumam, jo esam tak bīstami 😂). Kopš šo dāmu ierašanās arī dakteris "uzvilkās" un palika ļoti strikts - runāšot tikai ar vecākiem. Mūs palūdza iziet ārā gaitenī. Stāvam pie durvīm, gaidām rezultātu. Pienāk vēl divas dakteres un saka, ka esam NODAĻĀ un tagad vīrusu laiks, ka jāiet kur citur. Domāju: cik tālu sūtīs. Izrādās, jāiet vien 3 metri līdz krēsliem. Tur, laikam, vīrusi mazāk. Paklausījām. Pasēdējām bariņā kopā ar apsargu. Tāds lādzīgs vīrs. Pēc garāka laiciņa iznāk ārā meiteņu mamma un saka, ka BKUS atsakās runāt ar jebkuru citu cilvēku, vienīgi mammu.
