☀️2️⃣0️⃣2️⃣5️⃣☀️
Par Mieru pasaulē un cilvēku sirdīs. Tā bija visbiežāk izteiktā vēlme mūsu vēlmju aplī. Vēlme pēc miera pasaulē ir tik pašsaprotama lieta un ārējās nestabilitātes laikos it īpaši, taču šeit mūsu ietekmes zona ir ļoti maza- mēs varam savas apzinātības ietvaros audzēt mieru sevī, ''nešūpot pretstāvēšanas laivu'', taču ietekmēt citu civilizācijas dalībnieku brīvo gribu mēs nevaram.
Pašlaik domāju, cik ļoti ārējā nestabilitāte, neziņa par rītdienu ietekmē mūsu iekšējo nestabilitāti? Protams, stress un kortizola šupoles ietekmē mūsu nervu sistēmu, psiholoģisko stāvokli, taču es te domāju dziļākus līmeņus...
Man šogad bija periods kāda pusotra mēneša garumā, kad izcēlās nepieņemšanas tēma. Divas situācijas, kad es ļoti spilgti ieraudzīju ''savu līmeni'', kaut zinu, ka mans citu cilvēku un situāciju vispār, pieņemšanas līmenis ir samērā augsts.
Šogad es vētīju savu iekšējo pasauli no visām pusēm. Redzēju, kur mana pieņemšana iebrauc kompromisos ar manu pašas sirdsapziņu, vai pārliecību par pareizību vai nepareizību, kur es rīkojos pretēji sev pieņemamajam tikai, lai paturētu kādas attiecības, vai tādēļ, ka ērti, vai vēl kādu citu iemeslu dēļ.
Šogad es vēroju, kur paliek cilvēki, kuriem vienmēr biju rakstījusi vai zvanījusi pirmā. Kā pazūd un/vai transformējas draudzības. Domāju, kas man pa vainu, kur es neprotu draudzēties, ka pie manis pievelkās tie, kam no manis kaut ko vajag, bez gatavības mijiedarboties, un , kādēļ 90% gadījumos, ja es neuzturu draudzību, izrādot iniciatīvu, tā izbeidzas. Man kāds reiz teica, ka man esot pārāk augsti draudzības standarti. Varbūt, jo es sāku kalpot otram cilvēkam, bet reti, kurš ir gatavs tādai mijiedarbībai. Tehniski es to saprotu, taču jautājumi pastāv...
Salīdzinot ar citiem, man šis gads tomēr vairāk ir par garīgo transformāciju, jo kardinālu ārējo notikumu, emocionālo šūpoļu vai tā, ko saucam par karmiskajām mācībstundām, man nav bijis.
Mani dzīve ir izvedusi pa tik daudzām Spēka vietām šogad, iegremdējusi pilnīgi citā, ļoti dziļā garīgajā dimensijā, paverot priekškaru, aiz kura paskatoties saprotu, cik virspusēji daudz kur esmu braukusi. Jēdzieni: pieņemšana, mīlestība, žēlsirdība, labestība, apzinātība, ir ieguvuši citu plašumu, bet tas savukārt, liek ieraudzīt visu un visus, kur šo īpašību vai enerģiju katastrofāli trūkst.
Un te ir stāsts par miera mazināšanos cilvēku sirdīs. Arī manu kolēģu vidū un tuvajā lokā. Ka reiz, kā man šķita, apzināti un gaiši cilvēki, sāk noniecināt citus, agresīvi tiesāt, no augstākstāvošas pozīcijas sludināt savu vienīgo patiesību, šūpot dualitātes laivu, nicinoši izsakoties par tiem, kuri, principā ir uz tā paša ceļa... Redzu, kā cilvēki nespēj piedot, palaist, pieņemt... ka neizdziedinātais iekšējais bērns spītīgi audzē Ego bruņas, vainojot vecākus, maģiju un citus ārējos faktorus. Jā, tas nav nekas jauns, šie procesi, ir pastāvīgi un, kā jau minēju, ik pa laikam pārbauda arī mani, manās tēmās. Taču šogad šķiet ļoti uzkrītoši.
Arī skaistais- atvērtība, labestība, vienkāršība, patiesums kļūst vairāk redzams vai izteikts. Varbūt skaitliski šķiet mazākumā, bet gaismas apjomā- ievērojami, kas priecē.
Daudzi varētu teikt- tas 2024., karmiskais gads, - es nestrīdēšos, jo neesmu ciparu speciālists, vien dalīšos ar savu novērojumu, ka patiešām: ja agrāk mūsu neatrisinātās lietas, saasinājās un atlaidās ar zināmu cikliskumu, tad pēdējos mēnešos ir tā, ka šķiet, ka kāds ir uz mūsu netrisināto trigeru augoņa spēcīgi uzspiedis un nelaiž vaļā, kamēr viss neattīrīsies.
Neskatoties uz nemieriem pasaulē un visu veco sistēmu pārveidi vai sabrukšanu, es spēcīgi jūtu jaunrades enerģiju, kas jau ienāk. Daudziem no mums, kam nebija iespējas darīt vai nesanāca, tagad, ļoti lēni un pamazām, bet iespēju logi sāks atvērties. Tās ir manas sajūtas, ar ko dalos, ne pareģojumi.
...