Dievs, dod savu klātbūtni.
Ja arī apjukums
un nemiers valda pār mums,
esi ar mums kopā.
Palīdzi mums atcerēties,
kas ir lūgšanas.
Tās, kuras nav savtīgas
un tik no tevis ko pieprasošas.
Bet tādas īstas
un skaidras dod mums, Dievs.
Kad ne par sevi vien domājam,
bet par saviem bērniem
un visiem, kas būs pēc mums.
Lai spējam lūgties
par patiesu apskaidrību
kā tādu zibens liesmu,
kas nāks caur katru.
Tad mēs kļūstam kā Gaismas stabi,
kas deg paši savā spēkā.
Tādu uguni atgriez mums, Dievs,
kurā mūsu senči var celties
un ar saviem pleciem blakus būt.
Dod šo patiesības liesmu,
lai varam viņiem acīs skatīties,
lai nav jāložņā kā čūskām
pa pakrēsli no kauna un negoda.
Lai varam saviem bērniem
acīs skatīties un tiem daudziem acu pāriem,
kas aiz viņiem nāk
un ar cerību uz mums šobrīd skatās.
Lai nav jānovēršas no tās spožās Gaismas,
kas ir viņu acu dzīlēs.
Lai pietiek izturības būt līdz galam godīgam
un droši iet uz priekšu.
Lai zibens nāk,
lai pāršķeļ neziņu un bailes.
Tad var ziņa atnākt.
Tīra un gaiša kā balodis
atmošanās stundā.
Mēs pastiepjam savas rokas
pretī Tev, Dievs.
Un Tu mūs visus atkal savieno
kā skaistā ziedu vainagā,
kur katrai puķei ir sava vieta.
Te varam smaržot
un apskaut viens otru.
Un ticot, kļūt stiprāki.
Tagad.
Maija Kadiķe
No jaunās grāmatas Es atkal sākos
www.engelupasaule.lv/gramatas